prayer-for-traditional-marriage

Mēs esam Dieva attēls (1.diena)

Apustulis Matejs apraksta, ka Zebedeja dēlu māte lūdza Kristum, lai viņas bērni „sēž Tavā valstībā: viens Tavā labajā, otrs kreisajā pusē”. „Kad pārējie desmit to dzirdēja, viņi saīga uz abiem brāļiem.

Bet Jēzus pieaicināja viņus pie sevis un sacīja: Jūs zināt, ka valdnieki valda pār savām tautām, un lielie izmanto savu varu pār tām; Starp jums tas tā nebūs. Bet kas no jums grib būt lielāks, tas lai ir jūsu sulainis! Bet kas starp jums grib būt pirmais, tas lai ir jūsu kalps! Jo Cilvēka Dēls nav atnācis, lai Viņam kalpotu, bet lai Viņš kalpotu un atdotu savu dzīvību daudzu atpestīšanai.”

Cilvēks pēc savas dabas cenšas ieņemt svarīgu vietu sabiedrībā, būt nozīmīgs. Tādējādi viņš meklē iespējas pārliecināties par savu nozīmi. Mūsdienās to sauc par tieksmi pēc pašrealizācijas. Tomēr bieži šī tieksme nostiprināt savu pozīciju ir pretrunā ar Kristus mācību. Šādā garā māte sapņoja par savu dēlu pagodināšanu Dieva Valstībā. Tādā pašā perspektīvā Zebedeja dēlus novērtēja apustuļi, kuri „saīga uz abiem brāļiem”.

Tātad, ja mēs gribam, lai kāds mūsos ieklausītos, pirmkārt, mums viņam jākalpo. Šī ir Evaņģēlija patiesība: valdīt nozīmē kalpot. Kristus ir mūsu Ķēniņš, jo atdodot dzīvību par mums, Viņš kalpoja līdz par krusta nāvei. Un mums arī jākalpo viens otram līdzīgi Kristum, nesagaidot par to nekādu atalgojumu. Mirstot par cilvēkiem, Jēzus apzinājās, ka daudzi Viņu atraidīs.

Ja mēs ikdienā uzņemtos kalpošanu, iespējams, citiem cilvēkiem būtu vieglāk saskatīt mūsos Kristu. Nebūtu tik daudz problēmu mūsu laulībā un ģimenē. Kādā svētceļojuma laikā uz Poliju sv.Jānis Pāvils II uzsvēra II Vatikāna Koncila mācību: „Cilvēks ir vienīgā radība virs zemes, ko Dievs gribēja radīt viņa paša dēļ”. Vienlaicīgi cilvēks, kurš radīts pēc Dieva attēla un līdzības, „var pilnībā atrast sevi tikai caur patiesu pašatdevi”. Tātad – nevis egoisms, bet gatavība uz pašatdevi.

Pieņemot to, mēs varam nonākt pie mūsu pašu bezpalīdzības. Tā ir laba situācija. Atzīstot, ka mēs neprotam tā dzīvot, mēs varam atzīt, ka esam mazi un vāji. Šādā veidā Dievs it kā atklāj patiesību par Sevi un cilvēku. Cilvēks ir vājš un grēcīgs, tomēr vienlaicīgi, pēc Jāņa Pāvila II teiktā, cilvēks „ir cēlies no Dieva, viņš ir paša Dieva attēls un līdzība, Dievs viņu ir radījis, Dievs-cilvēks viņu ir atpestījis, Patiesības Gars, Svētais Gars viņu nemitīgi pamāca. Šī ir patiesība par cilvēku”. Tādējādi, neskatoties uz mūsu vājībām, mēs gribam atbildēt Kristus aicinājumam un izstiepjam rokas pie Kunga. Viņš mūs piepildīs ar Savu spēku. Būt mazam attiecībā pret Dievu nozīmē atzīt savu vājumu un visu sagaidīt no Viņa. Tad Tas, kurš mūsos ir iesācis labus darbus, tos arī turpinās.

Mums blakus atrodas Dievmāte, jo esam vāji. Ja uzticēsimies Viņai, Viņa pati atvedīs mūs pie Kristus. Ticības dzīvē pats galvenais ir pilnībā Viņai uzticēties, jo Kungs „ir uzlūkojis savas kalpones pazemību” un darīja lielas lietas.

Esam radīti mīlestībai un saskarsmei (2.diena)

Kristus sarunā ar bagāto jaunekli, kurš uzdeva jautājumu „Labais Mācītāj, kas man jādara, lai es iemantotu mūžīgo dzīvošanu?”, dzirdam Jēzus padomu: „Ej, pārdod visu, kas tev ir, un atdod nabagiem, un tev būs manta debesīs; un nāc, seko man!”.

Kristus mūs aicina uz iekšējo brīvību, kas tiek iegūta, atsakoties no tāda dzīvesstila, kad priekšplānā ir tieksme pēc uzkrāšanas. Kad atteiksimies no tieksmes, lai mums daudz kas piederētu, varēsim koncentrēties uz patiesas vērtības – „būt”. Tikai tas, kurš spēj izdalīt visu, kas viņam ir, atklās, ka īstais dārgums ir nevis šie labumi, bet sirds, kas spēj dot, dāvāt sevi citiem pateicoties Kristum. Īstais dārgums ir prasme būt kā „dāvana”. Patiesībā bagāts ir nevis tas, kuram daudz pieder, bet tas, kurš daudz izdala. Lai pavairotu labo sev apkārt, jābūt nabadzīgam gara. Šis evaņģēliskais paradokss ļauj mums atklāt patieso un bezgalīgo dārgumu – mūsu sirds dārgumu, caur ko mēs sasniedzam vienotību ar Dievu, kurš Vissvētākajā Trīsvienībā „eksistē kā Dāvana”.

No mums netiek prasīts dot daudz. Pat ja mums ir ļoti maz, bet mēs tajā dalāmies, lai paustu mūsu mīlestību pret Dievu, mēs dodam visvairāk. Mēs sniedzam patiesu mīlestību, kad dodam „no nabadzības”, kad dodam to, kā mums pašiem pietrūkst. Ja mūsu sirdis ir pieķērušas esošiem labumiem, mēs nekad nespēsim atvērties Kristum un pilnībā pieņemt Viņa Personas dāvanu. Viena no mūsu laika galvenajām problēmām ir tā, ka cilvēki vēlas dzīvot sev, norobežojoties no Dieva un citiem cilvēkiem.

Katrs, kurš dod „no savas nabadzības”, kaut ko zaudēs Dieva un citu cilvēku dēļ, bet viņš iegūs nesalīdzināmi vairāk. Viss, kas mums ir, ir no Dieva. Kad mēs saliekam šos labumus kā dāvanu, Dievs savā bezgalīgajā dāsnumā atalgo mums par katru nesavtīgu rīcību, žestu vai pat smaidu. Tas, ko mēs darām, var palikt apslēpts un citu cilvēku acīs mazsvarīgs. Tomēr ja mūsu rīcība balstīsies uz mīlestības un vēlmes dalīties tajā, kas mums ir, Dieva acīs tam būs liela nozīme.

Mācot svētnīcā, Jēzus „redzēja bagātos metam savus ziedojumus upuru traukā. Bet Viņš redzēja arī kādu nabaga atraitni, divas artaviņas iemetam. Un Viņš sacīja: Patiesi es jums saku, ka šī nabaga atraitne ziedoja vairāk nekā visi, jo šie visi ziedoja Dievam dāvanas no tā, kas tiem palika pāri, bet šī no savas trūcības upurēja visu savu iztiku, kas tai bija”. Tikai Dievs zina, cik patiesībā ir vērtīgi mūsu upuri. Neviens nenojauta, cik daudz bija atdevusi atraitne, upurējot monētu, kas bija viss viņas nodrošinājums. Ja gribam palīdzēt citiem, mūsu palīdzība nedrīkst būt „skaļa” un obligāti milzīga. Tā var būt nemanāma. Piemēram, kāda sieviete iedod siena saišķi zirgiem, kuri velk ratus ar akmeņiem.

Šiem maziem upuriem, ikdienas rīcībai, kas nav publiska un nesniedz mums īpašu gandarījumu, Dieva acīs piemīt vislielākā vērtība, jo tie ir motivēti ar mīlestību. Turklāt tie ir pieejami katram no mums. Neviens taču neteiks, ka viņš nevar sniegt Kungam šādu sīkumu. Tādējādi Dievs dod mums iespēju realizēt Kristus aicinājumu: „Pārdod visu, kas tev ir, un atdod nabagiem, un tev būs manta debesīs”. Šī manta ir ne tik daudz atalgojums debesīs par katru labo darbu, cik mūsu piepildīšana mūžībā ar to, kas šeit bija apslēpts. Runa ir par mūsu siržu iekšējo „dārgumu” – to piepildīšanu ar bezgalīgo, nesavtīgo un visšķīstāko Dieva mīlestību.

Ja Dievs nav centrā, mīlestība un piederība izzūd (3.diena)

Cik bieži katrā rīcībā mēs meklējam savu labumu! Mēs ieguldām kaut kādā lietā daudz darba un spēku, taču izejot no savtīgiem nolūkiem. Pat ja kādam palīdzam, tad sagaidām pateicību un līdzīgu rīcību. Mums sāp, ja kāds nepamana mūsu pūles.

Kad sv.Terēzes no Bērna Jēzus māsa Selīna sūdzējās par savu nogurumu (jo tajā dienā viņa bija strādājusi vairāk nekā citi), Terēze viņai atbildēja: „Es gribu, lai Tu vienmēr būtu kā drosmīgais karavīrs, kurš nesūdzas par nogurumu, savus ievainojumus sauc par skrāpējumiem, un nemitīgi sniedzot atbalstu citiem, uzskata viņu sīkās grūtības par kaut ko nopietnu”. Selīna raksta: „Es viņai par to izstāstīju, jo biju šausmīgi nogurusi no tā, ka neviens par šo nogurumu nezināja”. Terēze atbildēja: „Kāpēc mums pietrūkst drosmes? Tāpēc, ka neviens mūs nežēlo. Ja kādai māsai pateiktu – tu esi nogurusi, ej atpūsties, viņa uzreiz sajustos mazāk nogurusi. Sagaidīt līdzjūtību noguruma brīžos ir dabiski. Svētīgā Margarita-Marija, kurai divas reizes atvērās čūla, uzskatīja, ka viņa cieta tikai pirmajā reizē, jo nākamajā reizē viņa nespēja to noslēpt un līdz ar to baudīja māsu līdzjūtību. Ja tevi pažēlo, tev ir iepriecinājums. Ja tas nenotiek – priecājies! Tavā vietā es vairāk gribētu to otro. Viss vai nekas: vai nu tāda līdzjūtība, kas atbilst tavām ciešanām, vai nu pilnīga pamestība. Lai tā būtu pēc iespējas lielāka, pati to sekmē! Pievērs uzmanību citu rūpēm, atceries, ka viņiem ir lielākas tiesības uz līdzjūtību un iepriecinājumu, nekā Tev”.

Mums ļoti bieži rodas līdzīgas problēmas. Kalpojot citiem (tuviniekiem un bērniem mājās, sabiedrībai, trūcīgiem cilvēkiem), mēs vēlamies, lai viņi ievērotu mūsu nogurumu, lai mums izrādītu līdzjūtību un sapratni. „Rīkojoties šādā veidā, mēs kļūstam līdzīgi vistai, kuri visiem skali paziņo, ka ir izdējusi olu,” raksta Terēze.

Vienreiz sv.Terēze pamanīja, ka Selīna uzkavējas pie viņas ilgāk un nesteidzas doties uz rekreāciju, lai piekalpotu māsām, kuras nebija tik slimas. Tad Terēze sacīja: „Kaut gan tas nav Tavs tiešais pienākums, es tavā vietā darītu visu iespējamo, lai dotos uz rekreāciju un kalpotu citiem slimniekiem. Es sev izgudrotu tūkstošiem veidu, kā sniegt upuri, katrā brīdī atbrīvojoties no kaut kā, lai izlūgtos žēlastības Tev. Nekad nekur nevajag meklēt sevi pašu, jo „ kam ir patiesa un pilnīga mīlestība, tas nevienā lietā nemeklē sevi pašu” (Kempijas Toms). Tādēļ dzīves noslēgumā ordenī es jūtos tik laimīga, cik vien to var iedomāties, jo nekad neesmu meklējusi sevi. Tas, kurš aizliedzas pats sevi, saņem atalgojumu jau šeit, virs zemes. Tu bieži man jautāji, kā sasniegt tīru mīlestību. Tev jāaizmirst par sevi un nav jāmeklē sevi nevienā lieta”.

Ja attiecībās ar citu cilvēku mēs aizmirstam par Kristu un meklējam sevi, mēs nevaram teikt, ka esam izvēlējušies Kristu un Viņam sekojam. Meklējot sevi, mēs vienmēr pārstājam mīlēt. Jo līdz mīlestībai nonāk, „aizmirstot sevi pašu, nemeklējot sevi nevienā lietā”. Jēzus dzīves laikā virs zemes vienmēr atdeva mums visu, zinot, ka mūsu atbilde uz Viņa mīlestību un labiem darbiem būs krusta nāve.

Kad cilvēks koncentrējas uz sevi, viņu pārņem skumjas, nomāktība un pagrimums, jo šis cilvēks nekur neatrod patiesu prieku un laimi. Vienīgi sekošana Kristum var sniegt mums laimes pilnību. Pamanot, ka Selīna ir pārāk aizņemta ar sevi, sv.Terēze sacīja: „Iedziļināties sevī nozīmē nogurdināt savu dvēseli! Tad nekavējoties jāķeras pie mīlestības darbiem pret tuvāko. Reizēm cilvēks ļoti slikti jūtas pats ar sevi, savā gara. Tad viņam steidzami jāpārtrauc nodarboties ar sevi. Dievs nebūt neprasa no mums palikt vientulībā ar sevi. Pilnīgi otrādi! Viņš bieži pieļauj, lai mēs paši sev kļūtu nepatīkami, lai mēs spētu sevi atlaist. Šajā gadījumā es redzu tikai vienu izeju: aizliegties pašam sevi un apciemot Jēzu un Mariju caur mīlestības darbiem attiecībās ar tuvāko”.

Mīlestība pret tuvāko ir praktiska izpausme mūsu sekošanā Kristum. Kad mēs noslēdzamies sevī, mēs nogurdinām savu dvēseli. Mūsu garīgā dzīve paliek sekla un pavirša. Kristus vietā mēs izvēlamies sevi.

Dievekļu un viltus balstu verdzībā (4.diena)

Selīna stāsta, ka slimības laikā viņa pamanīja, ka māsa Staņislava izvēlējās sv.Terēzei „vienmēr ļoti smalku gultasveļu, un darīja to īpaši rūpīgi, lai kaut nedaudz atvieglotu viņas stāvokli”. Terēze sacīja Selīnai: „Arī par dvēselēm ir jārūpējas, taču par to bieži vien netiek domāts, un tās tiek ievainotas. Kāpēc? Kāpēc gan neatvieglotu to stāvokli ar tikpat lielu maigumu un mīlestību, kā mēs rūpējamies par ķermeni? Jo dvēseles ir slimas, ļoti vājas, tās cieš. Mums jāizturas pret tām īpaši saudzīgi”.

Šos vārdus varam attiecināt uz ikdienas problēmām. Mums apkārt ir vāji cilvēki, kuri cieš. Arī mēs piederam pie šī pulka. Kontaktos ar cilvēkiem mēs bieži saskaramies ar agresiju, kas ir iekšējas nesakārtotības un vājuma izpausme. Ja kāds mums uzbrūk vai kļūst neciešams savas uzvedības un pretenziju dēļ, mums pret šo cilvēku jāizturas īpaši delikāti. Apustulis Pāvils raksta: „Pieņemiet vājos ticībā, neķildojieties par uzskatu dažādību!”. Cilvēks ciešanās slāpst pēc mīlestības un ar savu uzvedību parāda, ka viņam ir nepieciešama sirsnīga attieksme. Sākumā mūsu maigums var viņu dezorientēt, bet galu galā tas gūs virsroku. Tomēr mēs bieži neticam, ka mūsu maigums var dot labus rezultātus, mēs aizmirstam Evaņģēlija mācību.

Grēciniece un muitnieks Matejs atgriezās pateicoties Jēzus mīlestībai, ko Viņš pauda ar īpašu maigumu. Tas ir ceļš pie to cilvēku sirdīm, kuri ir apmaldījušies. Tomēr attiecībās ar pašpārliecinātiem farizejiem Jēzus bija nežēlīgs. Atmaskojot viņu lepnību un liekulību, Viņš teica: „Jūs dodat desmito tiesu no mētrām un rūtām, un visādiem dārza augiem, bet atstājat neievērotu taisnību un Dieva mīlestību”. Jēzus norādīja, ka viņi godina dievekli, pārmeta viņiem pagānismu. Šie vārdi trāpīja mērķī, izraisot tik lielu naidu, ka farizeji centās nometāt Jēzu ar akmeņiem. Mēs kalpojam elkiem, kurus paši arī veidojam. Un vienlaicīgi mēs nespējam panest sacu vājumu. Cik bieži mēs paši apmaldāmies! Mūsu sirdis visvieglāk ir iekarot ar mīlestību. Mīlestības gaismā mēs redzam savu ļaunumu, tomēr nejūtamies pamesti. Dievs mūs piesaista, un mēs par spīti grūtībām tomēr atsakāmies no kalpošanas mamonai. Patiesa mīlestība lauž stereotipus un maldīgus priekšstatus par Radītāju. Tādēļ cilvēkam draud traģisks liktenis un garīga situācija, ja neviens nav viņam izrādījis mīlestību, ja neviens pret viņu nav bijis maigs, labvēlīgs un pacietīgs. Šāds cilvēks apmaldās. Viņš rada savu pasaules vīziju, kaut gan patiesībā to nevēlas. Cilvēki tiecās pēc Kristus, jo Viņš parādīja patiesu mīlestību. Savukārt tie, kuriem bija sava Dieva vīzija – farizeji, bagātnieki un Rakstu zinātāji – negribēja no tās atteikties un Kristu noraidīja.

Kristus – mūsu celš pie esamības pilnības (5.diena)

Ciešanu un nāves priekšvakarā Jēzus nodibināja savas nepārtrauktas klātbūtnes sakramentu. Euharistijā Viņš nostiprināja Krusta Upuri un arī pazemināja sevi līdz tam, ka piekrita uz labprātīgu ieslodzījumu un pilnīgu uzupurēšanos un noniecināšanu mūsu dēļ. Euharistija ir atklāsme par Dieva bezgalīgo mīlestību pret mums, Kristus pilnības dāvana un Viņa nemitīgā klātbūtne Baznīcā. Euharistija ir sakraments, kas aicina cilvēku uz vienotību ar Dievu. Jēzus gribēja, lai katrs no mums, atbildot Viņa mīlestībai, varētu tik cieši savienoties ar Viņu, lai Viņš paliktu mūsos, bet mēs Viņā. Pēdējo vakariņu laikā Jēzus sacīja saviem mācekļiem: „Es neatstāšu jūs bāreņos, es nākšu pie jums. Tanī dienā jūs atzīsiet, ka es savā Tēvā un jūs manī, un es jūsos”. Un tālāk: „Un es viņiem atklāju Tavu vārdu un atklāšu, lai mīlestība, ar kādu Tu mani mīlēji, būtu viņos, un es viņos”.

Euharistijas noslēpums kļūst mums vairāk saprotams pateicoties maizes simbolikai. Lai grauds varētu kļūt par maizi, to vajag samalt un saspiest. Arī Jēzu sākumā šaustīja, bet pēc tam saspieda ar noniecināšanu, spļāvieniem, ņirgāšanos un spīdzināšanu līdz nāvei. Rezultātā Viņš mums kļuva par dzīvības Maizi.

Nodibinot sakramentu, Jēzus sacīja: „Patiesi, patiesi es jums saku: ne Mozus jums deva maizi no debesīm, bet mans Tēvs dod jums patieso debessmaizi. Jo Dieva maize ir tā, kas nāk no debesīm un pasaulei dod dzīvību. Es esmu dzīvības maize. Es esmu dzīvā maize, kas no debesīm nākusi. Jo mana Miesa ir patiess ēdiens, un manas Asinis ir patiess dzēriens. Kas manu Miesu bauda un manas Asinis dzer, tas paliek manī un es viņā”.

Mūsu atrašanās uz ceļiem pie Vissvētākā Sakramenta vienlaicīgi ir arī mūsu pienākums. Jēzus Euharistijā kļuva par pilnīgo dāvanu mums, tātad, arī mums jākļūst par dāvanu Dievam un cilvēkiem. Šo pienākumu pilnībā izpildīja svētais brālis Alberts Hmeļevskis. Viņa slavenais teiciens skan šādi: „Jābūt labam kā maize, kas nolikta uz galda visiem, un no kuras katrs var nogriezt gabalu sev”.

Šo maizes „teoloģiju” brālis Alberts mācījās no Kristus, kurš, kļūstot par maizi, māca mums respektēt cilvēka cieņu un spēju mīlēt līdz pilnīgai sevis zaudēšanai. Katra svētā Komūnija un katra adorācia ir kārtējais aicinājums mums: „Jaunu bausli es jums dodu, lai jūs viens otru mīlētu. Kā es jūs mīlēju, tā arī jūs cits citu mīliet!”. Pēc Euharistijas piemēra mēs kļūstam par dzīvības maizi visai pasaulei. Euharistija mums palīdz atjaunot cilvēku kopību, māca mums dzīvot citiem – ģimenei, sabiedrībai, Baznīcai.

Euharistija parāda, cik vērtīgs Dieva acīs ir katrs cilvēks, jo katram cilvēkam Kristus sniedz sevi zem maizes un vīna zīmēm. Kristus sniedz mums sevi pašu. No tā, cik esam Viņam atvērti, ir atkarīgs, vai varēsim kādreiz kopā ar apustuli Pāvilu atkārtot: „Es dzīvoju, bet jau ne es, bet manī dzīvo Kristus”.

Patiesai mīlestībai nepieciešama sirds šķistīšana (6.diena)

Selīna, sv.Terēzes no Bērna Jēzus māsa, stāsta: „Es pamānīju, ka tad, kad Terēze strādāja cellē, pēc savu pienākumu izpildīšanas – īpaši brīvdienās – viņa apzināti staigāja garam cellei, sagaidot, ka viņu pasauks. Viņa gribēja, lai atbildīgā māsa viņu pamanītu un palūgtu kādu palīdzību. Terēze nekad neatteica. Zinot, ko tas viņai maksāja, es viņai devu zīmes, lai viņa tur nenāk, izdomāju dažādus veidus, kā to pateikt, taču viss bija veltīgi”.

Šajā palīdzībā sv.Terēze saskatīja iespēju kalpot Kristum. Mīlot Kristu līdz neprātam, katrs upuris Viņa godam Terēzei bija īpaši svarīgs. Gribot kalpot Kristum katru minūti, viņa vēlējās, lai viņu aizvien vairāk iesaistītu kalpošanā. Tas nepadevās viegli (par to liecina iepriekšminētais citāts), taču ja mīli kādu līdz neprātam, grūtības pārstāj eksistēt.

Mums pietrūkst šīs neprātīgas mīlestības pret Kristu. Ja mums tā būtu, tad mēs saskatītu Kristu bērnā, kurš mums traucē. Tad Kristus būtu tas, kurš pamodina mūs naktī. Tad Kristus aicinātu mūs uz papildus darbiem. Kad mums ir grūti pieņemt šādas situācijas, mums jāmotivē sevi sekojoši: visu, ko mēs darīsim, mēs darīsim Kristum. Tad mēs noteikti nekļūdīsimies, jo Viņš ir klātesošs katrā cilvēkā.

Uzturot šādu garīgo stāvokli, mums būs iespēja tiesas diena sadzirdēt: „Jo es biju izsalcis, un jūs mani paēdinājāt; es biju izslāpis, un jūs man devāt dzert; es biju svešinieks un jūs mani pieņēmāt.” Kad mēs ar izbrīnu jautāsim – kad, Kungs?, mēs ieraudzīsim mūsu dzīves notikumus, kad bijām uzdrošinājušies izdarīt nesavtīgas mīlestības aktus pret tuvāko, kad pārvarot sevi spērām soli, kas tajā momentā pārspēja mūsu spējas.

Tas nav viegli. Ir svarīgi, lai mēs gribētu dalīties nevis no pārpilnības, bet to „savas nabadzības”. Ļoti viegli ir rūpēties par bērnu, kad mums ir laiks. Tomēr ir neiedomājami grūti saskatīt viņā Kristu, kad mums šķiet, ka mums nav laika, kad mēs neesam izpildījuši savus pienākumus, kad kāds mums kaut ko pārmet (turklāt nevis tā kā Jēzus, bet ierastā veidā – neskopojoties uz kritiku).

Pieņemt grūtības Dieva gribas pildīšanā (saskaņā ar mūsu izpratni) būs iespējams, ja mēs paļausimies nevis uz sevi, saviem plāniem un spējām, bet uz Dieva mīlestību, kas ikdienā mūs pavada. To var izdarīt caur Mariju, jo, kā raksta sv.Maksimilians Marija Kolbe, „piedzīvojot savu vājumu un nabadzību, dvēsele sajutīs nepieciešamību būt Viņas patvērumā”. Mums ir nepieciešams visu novēlēt Viņai, katru dienu veltīt sevi Dievam caur Bezvainīgo Jaunavu, nodot Viņai visus savus plānus un nodomus, pasakot: dari ar šo dienu visu, ko vēlies, pati Viņu ievirzi. Kad piedzīvojam šķēršļus, mums jābūt konsekventiem. Tad vislabāk būtu pasmaidīt Dievmātei un pateikt: Marija, es redzu, ka Tu mani pārbaudi, es neko nesaprotu, taču gribu visu pieņemt, jo ticu, ka visam notiekošam ticības gaismā ir jēga, kaut gan šodien es vēl nespēju to saskatīt. Tādējādi mēs veidosim sev nepieciešamu attieksmi pret pasauli. Mums būs vieglāk pieņemt šķēršļus, kas rodas mūsu dzīvē.

Caur pazemību un paļāvību pie vienotības ar Kristu (7.diena)

Cilvēks, kurš tiecas kalpot citiem, vērtēs viņu uzvedību pavisam savādāk, nekā tas pieņemts mūsdienu pasaulē. Kā atvērties citu cilvēku vajadzībām, kā viņus nenosodīt? Lai tas būtu iespējams, jābūt ļoti pazemīgam. Tikai patiesi pazemīgs cilvēks atturēsies no citu vērtēšanas, pārstās domāt par sevi un centīsies kalpot visiem. Savukārt lepnīgs cilvēks koncentrēsies pats uz sevis un nepamanīs tuvāko vajadzības, padarot nelaimīgu gan sevi pašu, gan tos, kas ir apkārt.

Kas ir pazemība? Var piekrist apgalvojumam, ka tā ir sava vājuma atzīšana un visa sagaidīšana no mīlošā Dieva.

Cilvēks, kurš atzīst savu vājumu, nevērtē tuvākos, jo uzskata, ka viņš pats ir vājāks par viņiem. Cilvēks, kurš tic, ka Dievs viņu mīl, nebūs skaudīgs pret citiem, zinot, ka pārpilnībā saņems visu, kas viņam nepieciešams. Cilvēks, kurš atzīst savu mazumu un tic, ka viņš tiek mīlēts, ir patiesi laimīgs, viņš nav pieķeries šīs pasaules labumiem. Viņš nav atkarīgs no citu cilvēku apstiprinājuma, necenšas izpatikt šīs pasaules varenajiem tikai tādēļ, ka viņiem pieder ietekme un vara. Viņš zina, ka ir saņēmis daudz vairāk – paša Dieva mīlestību. Viņš ir Dieva bērns. Attiecīgi viņš dzīvo kā Debesu Valstības līdzmantinieks.

Mēs esam Debesu Tēva bērni. Jēzus Krustus, kurš mums ir iemācījis lūgšanu „Tēvs mūsu”, deva mums tiesības saukties par Dieva bērniem. Viņš ir ieguvis priekš mums šīs tiesības ar savām ciešanām un nāvi, kas Baznīcā tiek aktualizēta Euharistiskajā Upurī. Tādējādi, ir būtiski, lai katra svētā Mise mums būtu svarīgs notikums. Mises laikā mēs tiekam atjaunoti Dieva bērnu aicinājumā. Svētā Komūnija ir īpaša Atpestīšanas žēlastība. Kristus savienojas ar mums, paliekot mūsos kā ēdiens. Mūsu Atpestīšana tiek atjaunota.

Pazemīgs cilvēks dzīvos ar Euharistijas noslēpumu. Katru dienu viņš gaidīs iespēju satikties ar Kristu šajā sakramentā. Viņš ar cerību un prieku gaidīs to brīdi, kad Dievs viņu atkal atpestīs un dāvās viņam visu.

Nepaliksim skumji, saskatot ļaunumu sevī, jo arī mums Mises laikā Jēzus dod visu. Tādēļ mierīgi atzīsti, ka esi pazaudējis to, ko biji saņēmis. Tu neesi dzīvojis ar Mises augļiem. Pretējā gadījumā Tu uzvestos kā patiess Dieva bērns, Tu sekotu Jēzum. Nepaliksim bēdīgi, atzīsim mūsu ļaunumu un ar cerību sagaidīsim visu no Dieva, kurš mūsu acu priekšā izdara Atpestīšanas brīnumu. Mises laikā mūsu grēku netīrumi tiek nomazgāti ar Kristus asinīm, piepildot mūs ar Dieva bērnu žēlastību.

Marija ir pirmais atpestītais cilvēks. Lūgsim Viņai, lai Viņa mums palīdz atvērties Euharistijas brīnumam. Kardināls Stefans Višinskis sauca Viņu par „Dieva Miesas Māti”. Viņš atgādināja: „Pielūdzot Dievu-Cilvēku Svētajā Sakramentā, mēs bieži dziedam: Priecājies, patiesā Miesa, kas dzimusi no Jaunavas Marijas”. Mēs vēršamies pie Bezvainīgās Jaunavas, kas ir „ne tikai Kristus cilvēciskās miesas Māte, bet arī Euharistiskās Miesas Māte, jo Euharistija nebūtu iespējama bez Iemiesošanas”. Kardināls lūdzās šādi: „Vismīļākā Māte! Mūsu Kungs Jēzus Kristus mūs baro ar savu Miesu, kas ir veidojusies Tevī! Mēs novēlam sevi Tev, tiecoties godināt Tevi kā mūsu Māti, kura vienmēr sniedz mums pašu labāko – savu Dēlu, kuru Tu sagatavoji tam, lai Viņš mums būtu Upuris un Sakraments”.

Dieva mīlestība (agape) kā kopienas pamats (8.diena)

Sv.Terēze raksta: „Mūsu kopiena ir kāda māsa ar īpašu talantu – viņa man ir nepatīkama visos aspektos. Viņas uzvedība, vārdi, raksturs man šķiet īpaši nepatīkami, tomēr šī ir svētā klostermāsa, kura noteikti ir ļoti patīkama Kungam Dievam. Tādēļ negribot padoties dabīgai antipātijai, es sacīju sev, ka mīlestība pret tuvāko nav tikai jūtas, bet arī darbi. Un tad es centos darīt šai māsai visu, ko darītu cilvēkam, kuru mīlu visvairāk. Satiekot viņu, es katru reizi par viņu lūdzos, novēlot Kungam visus viņas tikumus un spējas. Es sajutu, ka tas ir patīkami Kungam, jo nav tāda gleznotāja, kuram nebūtu patīkami, ja kāds slavē viņa mākslas darbu. Un Dievs, cilvēku dvēseļu Gleznotājs, ir laimīgs, kad cilvēki neapstājas pie ārēja, bet ieiet dziļumos un apbrīno tās apslēptas istabas skaistumu, kur uzturas Viņš pats. Man nepietika daudz lūgties par māsu, kura deva man tik daudz ieganstu cīņai. Es centos dažādos veidos viņai kalpot. Viņa pat nenojauta, kā es pret viņu izturos, uzskatot, ka es uzvedos šādi, jo viņas raksturs man ir patīkams. Reiz rekreācijas laikā viņa ar prieku sacīja man: „Māsa, vai Jūs varētu pateikt, kas manī tik ļoti Jūs piesaista? Katru reizi, kad Jūs mani uzlūkojat, es redzu Jūsu smaidu”. Kas tad mani piesaistīja? Mani piesaistīja Kungs, kurš palika apslēpts viņas dvēseles dziļumos. Kungs, kurš dara patīkamu un saldu to, kas ir rūgts. Es viņai atbildēju, ka smaidu, jo priecājos viņu satikt (protams, neprecizējot, ka tikai no garīga viedokļa)”.

Arī mums apkārt ir cilvēki, kuru raksturs vai uzvedība mums šķiet neciešami. Mēs zinām, ka sātans arī „palīdz” mums veidot negatīvus priekšstatus par šiem cilvēkiem. Mums jābūt gataviem, ka katra tikšanas reize ar šiem cilvēkiem mums būs saistīta ar smagu iekšēju cīņu. Šī ir cīņa ar mums pašiem un mūsu vājībām. Tādēļ, kā sacīja sv.Terēze, jānovērtē šī cilvēka tikumi. Mēģini saskatīt viņā labas īpašības. Atceries, ka viņā ir klātesošs Kristus. Pat ja cilvēks uzvedas nekrietni, Kristus viņā ir labs un sagaida mūsu mīlestību. Smaidīsim Kristum, apbrīnosim Viņa klātbūtni citā cilvēkā! Pievēršoties Kristum, mēs spēsim atturēties no konkrēta cilvēka uzvedības vērtēšanas, jo tā mūs vairs neievainos. Par cilvēka svētumu liecina nevis laba uzvedība, bet, pirmām kārtam, Dieva klātbūtne viņā. Šī mistiskā klātbūtne ir vairāk uzmanības vērta, nekā cilvēka uzvedība, kas var būt pretrunā ar Kristus mācību.

Kristus ir labā iemiesojums, Viņš ir visaptverošs labais un vienīgi labais. Tāpēc katrā cilvēkā ir potenciāls labums, kas var izpausties jebkurā brīdī. Kristus vēršas pie katra no mums: lūdzies par šo cilvēku, piesauc pār viņu žēlastību, lai viņš tiktu svētīts, rūpējies par viņu, jo Es uzturos viņā un gribu, lai viņš kļūtu par Manu uzticamo liecinieku. Sadzirdot šo lūgumu, cits cilvēks – neatkarīgi no tā, vai viņš mums ir prieka vai ciešanu avots – paliks mums tuvs.

Visu, ko darām tuvākam, darām Kristum. Un ne jau tādēļ, lai mūs apbrīnotu, bet gan tādēļ, ka Jēzus ir devis mums visu un Viņam ir tiesības no mums sagaidīt visu. Ja mēs centīsimies ievērot Viņu visā, apkārtējā vide mainīsies. Iedomājies, kā mainītos mūsu laulāto attiecības, ja sieva saskatītu Kristu vīrā, bet vīrs – sievā, un ja viņi, atceroties par Viņa klātbūtni, kalpotu viens otram. Skaidrs, ka tas nav viegli, jo cits cilvēks var arī noraidīt mūsu mīlestību. Kristus mīlēja cilvēkus, taču Viņu noraidīja un nogalināja. Līdz ar to nav ļoti būtiski, kā cits cilvēks pret mums izturas. Viņš var mūs noraidīt, nepieņemt, ievainot. Tomēr mums vienalga ir jāmīl, jo viņā ir klātesošs Dievs.

Jēzus māca, ka mēs nedrīkstam paļauties, ka cits cilvēks atbildēs uz mūsu mīlestību. Taču Kristus atbild vienmēr. Viņš nepārtraukti vēršas pie mums caur šo personu: Es tevi mīlu un vienmēr mīlēšu. Tāpēc nav nekas jāsagaida no cilvēkiem, bet viss jāsagaida no Dieva, kurš dzīvo katrā no mums. Tad mums nekad nebūs jāpiedzīvo vilšanās. Visas mūsu vilšanās attiecībās ar cilvēkiem rodas tādēļ, ka mēs pārāk daudz sagaidām no cilvēkiem. Tad arī saņemam pēc cilvēku mērauklas. Sagaidot kaut ko no Dieva, Kurš uzturas citā cilvēkā, mēs saņemam pēc Dieva mērauklas. Dievs mūs nekad nepievils.

 

Реклама